Lai es varētu sevī uzturēt enerģētisko lādiņu veselam Saules gadam, kā lielu trauku pildu to ar dabas spēku - staigājot pāri pļavām un mežmalām, pāri tīrumiem un upes malām, ar ziediem un koku zariem rokās, vācot dažādas augu tējas, gatavojot ziedes, maļot augu pulverus, sienot pirts slotas un kvēpeklīšus, gatavojot pirts skrubīšus un ziedūdeņus. Dari, ko darīdams, viss uzlādē un trauks tikai pildās. Daba man ir galvenais pozitīvās enerģijas un dzīvības spēka avots. Cik burvīgs ir tas brīdis, kad var ne tikai sildīties siltajos saules staros, bet arī izbradāt peļķes ar basām kājām, samirkt pērkona lietus gāzēs un justies brīvi un dabiski. Un tieši šajā laikā mans enerģētiskis trauks piepildās ar milzīgu jaudu. Straujiem soļiem tuvojas saulgrieži, bet vēl jāpaspēj sakopt un attīrīt sēta, māja, izravēt dobes, attīrīties pašiem, pabeigt iesāktos darbiņus, un sākt domāt, kā maksimāli uzņemt Saules enerģiju un kā pavadīt gada visīsāko nakti, lai sajustu gan Zemes un Debess spēku. Tieši to mistiskumu vai noslēpumainību man piešķir gatavošanās šiem svētkiem. Vasara ir tik īsa un šis brīnumainais laiks ātri paskrien, tāpēc ejam dabā jau šodien, gozējamies saulītē, staigājam ar basām kājām, izsmaržojam, smeļam un tveram, vācam augus ziemai, ejam pirtiņā, izvaļājamies par mīksto zāli vai ziedu pļavu un sajūtam šo vienotību ar dabas spēku. Pirtiņā klājam zāļu paladziņus, beržamies ar zāļu un ziedu saišķiem, berzīšiem. Jo vairāk augu, jo spēcīgāk savienojamies ar dabas spēku.
Izbaudām šo maģisko laiku, kad saulīte savā gaitā sasniegs tālāko saullēkta punktu un tālāko saulrieta punktu. Īsāk sakot, vasara pagriezīs savus laika ratus uz pretējo pusi, ziemas pusi.
Ejam dabā un piepildām katrs savu spēka trauku.